Piedzīvojums - Kaktusa stāsts
Es dzīvoju Baltāsbaznīcas ielā 14. No kurienes es nāku? Kā mani sauc? Es vēlētos, lai Tu man to pasaki, jo savu vārdu, savu izcelsmes zemi es neatceros un nezinu. Kad uzzini pasaki man, noteikti.
Latvijā ierados, kad biju vēl ļoti mazs un sīks. Es šajā jaukajā saulainajā mājā, kuru šobrīd dēvē par Bērnu un jauniešu centru “Laimīte”, dzīvoju un augu jau ļoti ilgi. Mani katru mīļu brīdi apčubina siltas un mīļas rokas. Nezinu kāpēc, bet cilvēki ļoti priecājas par to, ka šeit uzzied kāds no kaktusiem, maniem sugas brāļiem, un tieši neizsakāmu prieku viņi pauž, redzot kaktusa ziedus vairumā. Neiebilstu, tie tiešām ir ļoti krāšņi. Ar ko gan mēs kaktusi esam tik īpaši? Droši vien, tāpat kā cilvēki, ar visu ko. Mēs varam būt maigi, sulīgi, bet varam būt arī adataini, es īpaši ar adatām nevaru lepoties, jo piederu pie miermīlīgajiem, - mans krāšņums ir lapās.
Ievēroju, ka cilvēkiem īpašs ir decembra mēnesis. Laiks, kad sākoties Advente. Saņēmos no visa spēka, lai pateiktu milzīgu paldies par rūpēm tiem cilvēkiem, kuri man izrādīja īpašu uzmanību un gādību. Es ilgi briedu, krāju spēkus un 27.novembra vakarā man tas tiešām izdevās! Uzziedēju, tieši īstajā dienā. Pūles izrādījās pārvaramas un zieds bija viens, toties liels. Sārts un pūkains bija mans zieds! Pats ar to ļoti lepojos, jo visa sava mūža garumā tā bija pirmā reize… Bet, ak, tu nediena! Diena pēc 1.adventes – pirmdiena.
Rīts atnāca ar lielu pārsteigumu man pašam un citiem. Tajā rītā cilvēki uzvedās kaut kā dīvaini, skraidīja pa māju, rauca degunus, kaut ko meklēja, izložņāja visus kaktus, izskatīja visas telpas, raustīja plecus un sarunājās. Un tad notika neiespējamais, man tuvojās cilvēks ar kaut ko asu rokās. Es izslējos visā savā krāšņumā, re, cik es esmu krāšņs, kāds man skaists liels, sārts zieds, vienreizējs un pirmreizējs! Man tuvojās cilvēka deguns. Jums vajadzēja redzēt šo acu izteiksmi un šo savilkto degunu! Atskanēja: “Atradu smirdētāju. Kaktuss ir tas, kas piepildījis visas telpas ar nepanesamu maitas smaku! Tā tas nevar turpināties.” Mans vislielākais krāšņums tika nogriezts ar lielo, aso nazi un ielikts gaisa necaurlaidīgā maisiņā. Es taču gribēju to labāko - padižoties ar savu ziedu, pateikt paldies par rūpēm un dot prieku, bet…. Tagad padomāšu pirms atkal sasparošos uzziedēt. Bet, ko man darīt, ja es esmu tāds, kāds esmu… Tāpat kā mēs visi – katrs ir citādāks, neatkārtojams. Priecīgu Jums Ziemassvētku brīnuma gaidīšanas laiku!
Ar cieņu, Jūsu Kaktuss
