Pasaka par kafiju
Atbildes vietā meistars uzlika uz uguns trīs nelielus katliņus ar ūdeni. Kad tie sāka vārīties, vienā viņš iemeta burkānu, otrā jēlu olu, trešajā šķipsniņu maltas kafijas. Pēc kāda brīža no viena katliņa izņēma vārītu burkānu, no otra – olu un no trešā ielēja krūzītē kafiju.
“Kas ir mainījies?” viņš jautāja vīram. “Burkāns un ola izvārījās, bet kafija izšķīda ūdenī,” tas atbildēja.
“Ne gluži,” Meistars teica. “Skaties, cietais un stingrais burkāns, nokļuvis verdošā ūdenī, pārvērtās mīkstā un ļenganā masā. Savukārt šķietami vārīgā jēlā ola verdošā ūdenī kļuva cieta un stingra. Tas pats notiek ar cilvēkiem: daži, kas liekas stingri un sīksti, grūtībās kļūst mīksti kā vārīts burkāns, bet citus grūtības norūda un viņi no jēlas olas pārvēršas par cietu raksturu.”
“Un kafija?” jautāja vīrs.
“O, tas ir pats interesantākais. Maltās kafijas pupiņas izšķīda ūdenī, pārvēršot šo naidīgo verdošo šķidrumu par smaržīgu, uzmundrinošu dzērienu. Ir cilvēki, kas nevis pārvēršas apstākļu ietekmē, bet paši tos maina, padarot pasauli sev apkārt gaišāku un piepildot to ar jaunu jēgu. Tas ir tas, ko izdarīja kafijas pupiņas. ”
Avots Annas psiholoģija 2013
