Lieldienu tradīcijas
Lieldienas tuvojas! Te neliels ieskats ko darīt, kā sagaidīt un kā svinēt?
Lieldienas ir pavasara saulgriežu svinības, kad diena un nakts ir vienādā garumā. Tā ir saules uzvara pār tumsu un dabas atmoda.
Lieldienu izdarību klāsts ir bagātīgs. Lai sagatavotos svētkiem, tika veikti priekšdarbi - kadiķa koka zaru laicīga sagādāšana, cits skuju koks neder pēršanai. Ja ar bērza žagaru šausta, tam jābūt uzplaucētam, tad pēriena saņēmējam lielāks gods, kā arī šaustīšana ar pūpola zariem. Perot saka: ”Slimība ārā, veselība iekšā, apaļš kā pūpols, lunkans kā žagars.” Svarīgi ir sakopt un rotāt māju. Senākos laikos gatavoja un greznoja apģērbu, kuru uzvilka Lieldienu rītā. Neiztika bez šūpoļu kāršanas, īpašo ēdienu gatavošanas, olu vārīšanas un krāsošanas. Lieldienas sākās ar saullēkta sagaidīšanu un ar to saistītiem ticējumiem, gulētāju modināšanu, šūpošanos, putnu saukšanu un dzīšanu.
Lieldienu simboli – olas un plācenis, kas simbolizē sauli un saules atmodu.
Šūpoles
Īpaši izraudzījās šūpoļu kāršanas vietu – vēlams kalna galā, ne ūdens malā, kā arī ne aramā zemē, jo šūpoļu vietā vēl ilgi neaug zāle, ne labība, jo zeme tika izmīdīta.
Kas reiz šūpoles kāris, tam tās jākar katru gadu.
Vispirms izšūpo mājas saimnieci un saimnieku, par ko arī saņem zināmu samaksu – cimdus, olas. Tad šūpojas pārējie. Šūpošanās rituālam bija īpaša nozīme puišu un meitu attiecībās, to iedibināšanā, noskaidrošanā un apliecināšanā.
Kaut gan galvenais šūpošanās laiks bija Lieldienas, tomēr šūpojās arī visu nedēļu pēc tam. Tad svinīgā ceremonijā, pieaicinot kaimiņus, šūpoles izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu kur šūpoties.
Augsti mani bāleliņi,
Augstu kāra šūpolnīti;
Tautu meita neiekāpa,
Ikam lūdza cēlājiņa.
Šūpojies, līgojies
Kas iesēda šūpulī!
Mans brālītis, zelta roze,
Tas iesēda šūpulī.
Lieldienās vajag katram šūpoties jo vairāk, jo labāk. Tad visu gadu nenāk miegs, vasarā odi nelīdīs acīs, lopi labi barosies un augs lieli rudzi.
Lieldienu norises
Pirms saules lēkta
Lieldienu izdarības sākas ar rīta ausmu, kad pats Dievs, saulei lecot, apstaigā laukus.
Lieldienas rītā ziedēj zaļā zālīte.
Pats Dieviņš staigāja pa zaļu zālīti,
Skaistas oliņas vaļāja, puisēniem dalīja.
Līdz ar sauli ceļas ļaudis un tūlīt steidz mazgāt seju tekošā ūdeni, jo Lieldienu rītā ūdenim sevišķs dziedinošs spēks.
Ja negrib, lai ir lielas kājas, tad Lieldienu rītā pirms saules lēkta vajag ar kailām kājām uzkāpt uz akmeņa.
Lietus pirmā Lieldienā norāda, ka līdz vasaras svētkiem katrā svētdiena būs lietaina.
Lieldienas rītā nedrīkst istabā kurt uguni, lai pērkons neiespertu.
Lieldienas rītā jāsalasa skaidiņas, tad tās pārvēršas par naudu.
Lieldienas rītā jāapēd 9 dzērvenes, tad vaigi būs sārti un veselība laba.
Lieldienas naktī redzētie sapņi piepildās.
Nomazgājušies cilvēki iet celt tos, kas vēl guļ. Šaustīdami ( pērdami) gulētājus ar kadiķa, plaucētiem bērzu, pūpolu zariem. Šaustīšana ir ļaužu pirmā savstarpējā izdarība, kas veicina modrību un veselību.
Lieldienas, Lieldienas!
Slimība laukā,
Veselība iekšā!
Veseli, veseli!
Apaļš kā pūpols,
Lunkans kā žagars!
Pērējus atalgoja ar krāsotām olām un Lieldienu plāceņiem.
Viena no senākajām Lieldienu rīta izdarībām ir putnu saukšana un dzīšana. Putni nozīmē ļaunumu un slimības: aizdzenot tos no sētas, laukiem un mājām, sagaida, ka arī tiks aizdzītas visas raizes un ļaunumi. Putnu dzīšana norisinās ar lielu troksni: sit klabatas, klaigā, šauj, trokšņo un dzied.
Nākat, putnu dzinējiņi, šūvo, šūvo!
Gar sētmaļu sētmaļiem,
Nākat putnu dzinējiņi,
Pa krūmiņu krūmiņiem,
Aizjemati sīkus putnus
Pa zariņu zariņiem.
Putnu dzinēji, visbiežāk, jauni ļaudis - meitas un puiši, Lieldienu pirmajā rītā vēl pirms saules lēkta, dziedādami sapulcējušies kādā kalna galā, līdzi nesdami garu, šauru, izrakstītu šautru, kuru pirms svētkiem pagatavojuši, lai modinātu sīkos putniņus.
No kalna augšas tad šautras metuši lejā, kliegdami: „Tiš mežā! Prom mežā! No mājām ārā!”
Ceļā uz mājām putnu dzinēji salauzuši zarus, ar ko mājās palikušos bērnus un večus kūluši, saukdami: ”Putni mežā, gaiļi mājās”.
Nāc māmiņa, vārtu vērt,
Pārnāk putnu dzinējiņi,
Pārnāk putnu dzinējiņi,
Putnu olas vācelē.
Pēc brokastīm
Pie šūpolēm pulcējas daudz ļaužu. Tā ir vieta, kur izrādīt savu apģērbu, rotas. Šūpošanās nozīmē auglības veicināšanu, kas ir priecīgs notikums. Šūpošanās ir laiks, kad jauni ļaudis var viens otru nolūkot, iepazīties un sadraudzēties. Ja meitai neviens no puišiem nav pa prātam, tad tā izvēlas šūpoties ar pašas brāli. Ja nav brāļa, tad kāpj šūpolēs viena. Šūpošanās izdarībās iesaista visus atnācējus, jo līdztekus notiek šūpolēs kāpēju apdziedāšana, kas var būt ļoti asprātīga, jo atbildi parādā palikt nevar. Puišiem šūpojoties iespējams parādīt savu maņu un spēku: viņi cenšas uzsviest šūpoles pēc iespējas augstāk. Lieldienās šūpoles nedrīkst apturēt, tām jāapstājas pašām. Tātad, te vēl viens atgādinājums: viss jāpaspēj, bet bez steigas iekļaujoties apkārtējās pasaules kārtībā. Puiši allaž mēdz Lieldienās meitas jo augsti izšūpot, par ko tie atkal kā atalgojumu saņem skaisti krāsotas olas.
Olas
Ola ir dzīvības simbols, zelta olas, Saules gaita debesīs. Lieldienu olas ir baltas un raibas.
Kas olu ēd bez sāls, tas visu vasaru daudz melos.
Ja zog Lieldienu olas, tad zaglis paliekot tikpat pliks kā ola.
Lieldienās bērniem jāēd daudz olu, lai augtu apaļi, kā olas.
Lieldienas svētdienā visām saimniecēm bija jāvāra olas, tad nākošā gadā varēja labi satikt ar mājniekiem un kaimiņiem.
Ja saimes tēvs Lieldienās olu sagriež tik daļās, cik cilvēku, tad saime dzīvojot saticīgi.
Ja ēdējam gadoties tāda ola, kurai neatloboties čaumala, tad tas dabūšot pērienu.
Ja olas redz sapnī, tad tikšot aprunāts.
Padomi olu krāsošanā
Olu krāsošana nav pārāk senas vēsturiska tradīcija, bet šobrīd ir visvairāk izplatīta ieraža.
Iecienītākās krāsas ir zaļa un dzeltena.
Krāsošanai izmanto dabiskos materiālus: sīpolu mizas, pirts slotu lapas, rudzu zelmeni, skujas, sūnas un alkšņu mizas. Lai iegūtu spilgtāku krāsu, šķīdumam pievieno kafijas biezumus.
Sīpolu mizas dod vidēji vai tumši dzeltenu, gandrīz brūnu krāsu. Alkšņu mizas dod brūni iesarkanu krāsu. Kumelītes – maigi dzeltenu. Bērzu lapas, mētras un sūnas – dzelteni zaļu. Rudzu zelmenis – koši zaļu krāsu. Melleņu ievārījums – tumši zilu krāsu.
Lai olas iegūtu vienādā krāsā, krāsojošo materiālu katliņā krietni savāra, izkāš, un pēc tam krāsainajā šķidrumā olas novāra.
Ja vēlas nokrāsot raibas olas, tad katliņā, kur olas vārās, ieliek bērzu lapas un sīpolu mizas; kur olai piespiedīsies sīpolu miza, tur nokrāsosies dzeltens plankums, kur bērza lapa – tur zaļš.
Ja vēlas koncentrētu rakstu un krāsas, olas aptin ar sīpolu mizām, augu lapām, ziediem, cieši aptin ar drānām un vāra. Lai iegūtu putraimu nospiedumu, olas apviļā putraimos un nosietas vāra krāsojamā virumā. Krustainu vai svītrainu olu iegūst, ja pirms vārīšanas dažādās vietās stingri pārsien ar vairākas kārtās salocītu diegu. Tajās vietās, kur pārsiets diegs, ola paliek balta. Ja vēlas izveidot zīmējumu uz olas, tad tās pirms vārīšanas apzīmē ar sveces, vai vaska palīdzību. Zīmējuma vieta paliks balta.
Lūdzam dalīties ar olu krāsošanas darbiņu rezultātiem, sūtot fotogrāfijas uz e-pasta adresi bjclamite@gmail.com, kuras apkoposim un publicēsim digitālā izstādē, neaizmirstot norādīt autora vārdu, uzvārdu un vecumu.
